Mans grandiozais stāsts tuvojas beigām. Tāpēc šodien, pirms noslēguma, būs tas, ko esmu atcerējies, kamēr rakstīju pārējos ierakstus.
Piemēram, mēs gājām uz Wendy’s. Tas arī ir ātrais ēdiens, bet tur liellopu gaļa ir svaiga, nevis saldēta, tas ir, it kā krutāk par makdonaldu, bet sliktāk par Culver’s, lai gan tas viss ir ņemts no zila gaisa. Cenas mērenas.
Es tur nopirku double stacker, proti, hamburgeru ar dubultu gaļas porciju. Pēc garšas – nekas, normāls, spilgti izteikts sierīgums un treknums. Kad pirku, pārdevēja apjautājās, no kurienes esmu, jo dzirdams akcents. Uz atbildi: “Latvija” teica, ka nezina, kas tas ir. Pārdevējs-čalis brillēs blakus pateica, ka Eiropā, viena no Baltijas valstīm, kas palikušas pēc PSRS sabrukuma. Es brīnījos ne pa jokam, bet pārdevēja noteica: “Yeah, he knows this kind of things”.
Devīze skan: “Vecmodīgie hamburgeri”. Bet logo tik un tā ir pielāgots webdivnullei.
Vēl, kad bijām Wisconsin Dells, no rīta gājām uz buffet jeb zviedru galdu Collosus Buffet. Tā ne pārāk – daži ēdieni pēc garšas vēl nekas, bet kopumā viduvēji. Smieklīgi, ka pa labi, kur drīkstēja smēķēt, sēdēja nēģeri un mēs, bet pa kreisi – baltie. Māsai tas, ka šur tur WD drīkst pīpēt, šķita ļoti neierasti – Medisonā visur tas ir aizliegts. Starp citu, vairs tikai 20% amerikāņu smēķē. Pirms dažām desmitgadēm šis cipars bija 40%, tas ir, pīpēja gandrīz visi vīrieši un daudzas sievietes. Eiropā pagaidām kūpina vairāk – protams, uz tādu nabadzīgu valstu kā Latvija rēķina.
Pēc tam mēs gājām uz kino, uz jauno Indianu Džonsu. Biļetēm nav vietu numuru, tās maksā 9$. Darbdienās vietu ir daudz, biļetes pērc turpat pie ieejas, un, ieejot zālē, neviens tās nepārbauda. Kinoteātris bija liels, ar kaudzi zāļu, bet tas viņam nelīdzēja – ekrāns vienalga izskatījās tāpat kā pie mums Daugavpilī - pablāvi un ar traucējumu svītrām. Kino par Indianu normāls, joki priecē, bet kaut kā dīvaini beigās darbība gāja uz priekšu, un beidzās pēkšņi.
Starp citu, krievu pocreoti nemīl, kad kāds par Krieviju saka “šī valsts”, viņiem tīkamāks variants “mūsu valsts”. Sak, pirmais distancē runātāju, it kā viņš būtu viss baltā, bet valsts – otrādi. Dažreiz tā patiešām ir, bet bieži vien tas ir vienkārši kalks no angļu “this country”.
Vēl es pavisam aizmirsu pastāstīt par tādu klasisku amerikāņu uzkodu kā beef jerky, tas ir, liellopu gaļu, kas pakļauta griešanai, marinēšanai, sālīšanai un žāvēšanai. Visa šī operācija kopumā saucas par vītināšanu, bet ir pilnīgi iespējams, ka amerikāņu process no mūsējā atšķiras, piemēram, ar visdažādāko garšvielu pievienošanu. Produkta nosaukums izklausās kā “bīf džērki”, tāpēc es to jokojot saucu par “žorku”, jo tas ir līdzskaņā paši zināt kādam vārdam. Tā mēdz būt, kā čipsi – miljons dažādu veidu. Pat arī no citiem gaļas veidiem, ieskaitot ne tikai cūkgaļu, bet pat arī krokodila. Pakas izmēros milzīgas, tiesa gan, maksā 9$. Žorka – lieta nekaitīga, mēreni kalorijām bagāta, ļoti barojoša un noderīga kultūristiem, jo sastāv galvenokārt no olbaltumvielām. Tiesa, bēdīgi slaveno glutamātu amerikāņi ber ar dāsnu roku, ja vien nepērk to pašu organic/all natural. Tik un tā es pēc tās skumstu - pie mums vītināta gaļa pakās tiek pārdota tikai Rimi, garšas tikai trīs, tā ir dārgāka un pēc garšas sliktāka. Kad es pametu ASV, gribēju atvest uz Latviju milzīgu paku žorkas, bet koferī nebija vietas. Ēdienu pārdod arī onlainā – re, kur, piemēram, angļu veikals, pie mums sūta. Paštaisītu žorku, bez piedevām, pārdod arī ībejā.
Dārgā žorka pakā.
Bez šaubām, bez uzraksta “labākie gabaliņi” iztikt nekādi nevar
Ja reiz esmu ierunājies par ēdienu, jāsaka, ka tie paši pickles, tas ir, konservēti gurķi, acīmredzami ir saistīti ar pickling’a, proti, marinēšanas procesu. Un vēl – Daugavpilī sākuši pārdot tortiljas, kas ārkārtīgi priecē. Ražo Santa Maria, pēc garšas – izcilas.
Žorka bez pakas
Lingvo (kas mūsdienu amerikāņu reāliju izzināšanai pārsvarā neder) sakarā ar piklziem atklāj mums veselu nozīmju virkni.
pickle
1. lietv.1) sālījums; etiķis marinādei
2)
a) parasti dsk. sālījums, marinējums, pikuli
b) sālīti vai marinēti gurķi
3) nepatīkams stāvoklis; nožēlojams stāvoklis; sarežģīta situācija
I'm in no particular pickle at present. — Tagad man, šķiet, viss ir kārtībā.
I could see no way out of the pickle I was in. (Stevenson) — Un es neredzēju nekādu izeju no tā briesmīgā stāvokļa, kurā atrados.
Nu un tamlīdzīgi.
Pēc atgriešanās Latvijā visi man prasīja un vēl aizvien prasa, vai negribu braukt dzīvot un strādāt ASV. Jautājums stulbs, un vispār, kāpēc jautātāji paši uz turieni nebrauc? Vai viņi domā, ka divās tūrisma nedēļās var kaut ko saprast? Lūk, viņiem anekdote.
Nomira reiz viens vecis un nokļuva paradīzē. Nu, sēž sev augām dienām uz zālītes, eņģeļi apkārt lido, atspirdzinošus dzērienus pienes. Garlaicība. Te pievalkājas pārītis velnu, kas atbraukuši komandējumā no elles. “Laižam ar mums,” viņi saka. “Tur pie mums ir jautri, meitenes palaidnīgas, alkohola atliku likām, mūzika spēlē. Braucam!” Nu, viņš piekrita, velni viņam vīzu nokārtoja. Aizbrauca. Viss patiešām ir tā. Meitenes, iedzeršana, mūzika. Īsāk sakot, baigi labi. Sēž viņš un domā – ko tad es, mudaks, te paradīzē daru? Aizgāja pie Dieva un iesniedza lūgumrakstu: tā un šitā, lūdzu pārcelt mani uz elli pēc paša vēlēšanās. Nu, Dievs viņu pa instancēm padzenāja, visādas izziņas lika parakstīt, bet tad tomēr atlaida. Un lūk, atbrauc vecis uz elli, bet tur velni viņu jau pie pašiem vārtiem grābj ciet – un uz pannas virsū. Sāp, bļāviens! Karsti! Vecis bļauj: “Jūs ko??? Bet meitenes? Bet iedzeršana? Bet mūzika?” Bet velni viņam tā mīlīgi atbild: “Bet tu, mīļais, nejauc tūrismu ar imigrāciju.”
Tāpēc es visiem atbildu, ka Eiropa ir tuvāk, smukāk un nokļūt tur ir krietni vienkāršāk – daudzu valstu darba tirgus latviešiem ir atvērts.
Ir vēl viens banālāks jautājums, bet ar kaut kādu jēgu: “Vai man patika ASV?” To man arī uzdeva, un es atbildēšu.
Atpūsties visur ir labi, un ASV man patika. Neesmu pārliecināts, ka no maniem ierakstiem tas ir saprotams, bet tā tas ir. Cita lieta, ka esmu depresīvs tips, tāpēc no manis gaidīt īpašu sajūsmu ir dīvaini. Amerikas Savienotās Valstis – nepavisam nav tā sliktākā vieta uz zemes, lai ko jums nestāstītu televizors. Runas par “prāta”, “kultūras” un “tradīciju” trūkumu parasti uztur uz galvas slimie amerikofobi, kuru ir puspasaule. Pietiek tur gan viena, gan otra, gan trešā, lai gan Eiropā tā visa ir vairāk. Nevajag aizmirst, ka Amerika no visām valstīm sniegusi vislielāko ieguldījumu zinātnes, tehnoloģiju un rūpniecības attīstībā XX gadsimtā, kas man nenoliedzami imponē. Bet eksporta ASV masu kultūra, no kuras visi tā spļaudās, kļūs par klasiku, kā tas vēsturē jau ne reizi vien ir bijis. Kas attiecas uz ēdienu, tas nav nemaz tik slikts, kā gaidīts, tieši otrādi – ir arī patīkami pārsteigumi, tādi kā sabvejs, svaigi dārzeņi pakās, vai, re, pat arī žorka.